Ikviena mūsu zemes vieta ir īpaša. Visa Latvija ir kā savērta no dažādām pērlēm — katrai sava nokrāsa, forma, katra ar savu stāstu un dzīvi. Man palaimējās veselu gadu mitināties Ķīpsalā un atklāt, cik ļoti daudzslāņaina, noslēpumaina un raiba ir šī teritorija. Es nezinu, vai tā bija sala, kas atvērās man, vai arī es atvēros salai, taču stāsti par putniem un cilvēkiem nāca pie manis cits pēc cita un negrasījās atstāties, kamēr nebiju tos pierakstījusi.
Dace Rukšāne
“Mēs pārāk bieži esam “viens no otra tik tālu kā Ķīpsala no Rīgas — var gadu nodzīvot, Rīgā nepabijis, un neliksies, ka esi ko zaudējis”. Par cilvēkiem, starp kuriem kaut kas ir satrūcis, ir šie stāsti. Dziļi, trāpīgi, smeldzīgi, jautri, patiesi. Dace Rukšāne, kādu jūs visdrīzāk nepazīstat. Ar Ķīpsalas dotiem spārniem.”
Inita Saulīte-Zandere,
žurnāla “Pastaiga” galvenā redaktore

 “Ir kāda īpaša pazīme, kas Daces Rukšānes prozai ļauj nenomaldīties lasītāja prāta labirintos, bet nokļūt pa tiešo sirdī, — viņa patiesi mīl savus varoņus — arī tad, kad asprātīgi zobojas par viņu vājībām un šķietamajām traģēdijām. Viņa nelūkojas no augšas ar demiurga bargo aci — viņa ir turpat plecu pie pleca ar saviem varoņiem un pārdzīvo līdzi tiem.” Dace Sparāne